26.04.2016.

Agrs 26. aprīļa rīts, nakts, vēl neesmu aizgājusi gulēt 25. 

bet

Izmisīgi gribu darīt skaistas lietas. Gribu atkal lasīt grāmatas, iemācīties interesi, darīt lietas, kas man patīk, būt aizrautīga, meklēt informāciju tā, kā to rāda tikai materiālos, kuros grib jauniešus ieinteresēt uz mācīšanos. Varbūt izklausīšos pēc tipiska skolasbērna, kas negrib paciest esošo kārtību, bet - ai, kādēļ gan jādara tās visas lietas, kas tiek izdarītas steigā, jo citi darbi jau grūst pāri galvai? Kādēļ gan jādara tās lietas, no kurām nav jēgas? Kur man noderēs tas, ka mācēšu no galvas 20 vienādojumus ķīmijā? Kādreiz pati pat paņirgājos par "kur mums tas dzīvē noderēs..." tipa jautājumiem, bet tagad pati pie tādiem. Bet tik tiešām. Es nesaskatu vienādojumu iekalšanu no galvas kā atmiņas trenēšanu, nesaskatu kā intelekta attīstīšanu vai matemātisko domāšanu, vai redzesloka paplašināšanu. Vēl jo mazāk kā praktiskas iemaņas. Tad kāda gan jēga? 

Tik izmisīgi pietrūkst to skaisto lietu. Visu skaisto lietu - zīmēšanas, vijoles spēlēšanas, grāmatu lasīšanas, filmu skatīšanās, kaut kā jauna radīšanas, pētīšanas. Jā, atpūta, slinkošana, brīvais laiks - varat saukt, kā nu vēlaties. Bet man neatliek laika pat kārtīgam miegam, kaut arī, nosodot sevi, saku, ka tas vien tādēļ, ka nemāku izmantot laiku. Gan jau nemāku arī. Kaut vai tagad ķīmijas 20 vienādojumu kalšanas vietā rakstu šo ierakstu. Bet gribējās. Vajag skaistās lietas, kaut bail, ka tas ir skaists veids, kā nosaukt slinkumu. Es neredzu, neredzu, neredzu, kā viss ir objektīvi. Varbūt tik tiešām jau esmu noslīkusi slinkumā un tas nav nekas cits? Vaina ir manī vai apstākļos? 

Ai.

Bēdīgi mazliet, bet tas jau tikai tā. Es drīz atkal smiešos, drīz atkal viss būs labi un vienalga, un pat pati nezināšu, cik no tā ieņemts stāvoklis un cik - patiesība. Nakts paies, pienāks rīts. Bezrūpība attaisnos slinkumu, es turpināšu cerēt uz ko nezināmu.

Ai.