18.05.2015.
Šis ir pirmais ieraksts kopš māju maiņas, bet patiesībā ne. Pirms šī ieraksta bija vēl divi, varbūt vairāk vai mazāk ieraksti, kas tā arī dažādu iemeslu dēļ nepublicējās. Bet te nu mēs esam.
Atliek vien cerēt, ka šeit nekas nenoies greizi, izdosies pabeigt un - nu jā, to pašu.
Es guļu gultā kojās, man ir auksti, bet vairs negribas raudāt. Jo, jā, iepriekš gribējās. Muļķīgi, muļķīgi, muļķīgi, bet skola tomēr uztrauc. Atzīmes šajā pusgadā tiešām kaunēšanās vērtas, bet ko
nu tur daudz. Skola ir skola, dzīve ir dzīve.
Es šodien negāju uz mūzikas skolu. Neizklausās pēc nekā sevišķa? Un ziniet, kā ir tad, kad mūzikas skola bijusi dzīves neatņemama sastāvdaļa kopš 3. klases, bet tagad tas viss ir beidzies?
Pēdējais eksāmens bija piektdien, izlaidums arī tikai šonedēļ. Bāc, es atkal gribu raudāt. Skola ir otrās mājas, manējās - mūzikas skola. It kā ir vieglāk, bet tajā pašā laikā arī grūtāk. Vairs
nav, nav, nav... nolāpīts, es jau raudu. It kā viss ir tepat, bet - pazudis. Mazs - vai arī ne tik ļoti mazs - dvēseles gabaliņš palicis tur starp bailēm un stundām, asarām un uzvarām,
smiekliem un slinkumu. Tie tomēr bija 8 dzīves gadi, nolāpīti lieliski, piepildīti, mīlēti dzīves gadi. Es ienīdu mūzikas skolu un mīlēju. Arī tagad. Ienīstu, jo tik ļoti mīlu. Man šķiet, es to
nevienam vēl neesmu teikusi. Bet tā ir.
Parastā skola - nejautājiet. Mazliet jau pastāstīju, bet šovakar vēl daudz jāmācās, jo kontroldarbi. Jeb ģimnāzijas pavasaris. Jā, šim veidojumam, kas maļ mūs, ģimnāzistus, visus, ir pat vārds.
Līdz nākošās nedēļas otrdienai, kad izliek atzīmes, jāturās, bet - ak, skolotāj, jūs protat iepriecināt - arī tajā dienā divas stundas pirms izlikšanas mēs rakstām
kontroldarbu.
Kuš.
Vienkārši paklusē.
Manas rokas aukstas, aukstas, sirds arī tā mazliet un es gribu... nezinu, ko gribu. Mazliet zinu, bet nevar skaļi teikt. Negribu skaļi teikt, gribu auklēt domas klusumā.
Un šis ir īsāk nekā domāju, bet garāk nekā nekas, tā ka - palieciet sveiki visi dzīves bērni. Man jākļūst par klišeju skolasbērnu, kam jāmācās.
M