23.08.2015.

Šis pieprasa dienasgrāmatas ierakstu.

Zinu, ka jau ļoti ilgi klusēju gan jimdo lapā, kurā it kā vajadzētu likt stāstus, bet nerakstīšu aizbildinājumus, atrunas, iemeslus. Ir tā, kā ir.

viss kārtībā

jā, tieši tāpēc jau es gribēju rakstīt. Jo - viss kārtībā. Jeb viens no orķestra nometnes inside jokiem. Arī iepriekšējā dienasgrāmatas ierakstā pietrūkšanas asaras acīs, tāpat arī šoreiz. Šodien atgriezos no nometnes saieta divu dienu atkalsatikšanās kopš nometnes beigām augusta sākumā. Un viss atdzīvojas. Cilvēki, kuri iepazīti jau nedēļas garumā, inside joki, sarunas, negulētas naktis, īpašie skaņdarbi...

asaras

Arī pagājušajā gadā biju šajā pašā nometnē, bet tad nebija tā. Šis gads... nu jā.

Man šķiet, ka es nevarēšu vairs daudz parakstīt, jo man gribas raudāt. Tik ļoti pietrūkst tā visa. Mēs varam spēlēt uz ielas, nopelnīt naudu dāvanai, pēc tam sarīkot sev koncertu, lai arī visādi gāja tajā koncertā, pēc tam dziedāt karaoke šļāgerīšus, kas pāriet AC DC un Mettallicā. "Thunderstrock", "Smells like teen spirit", "Pēdējā vēstule", "Viņi dejoja vienu vasaru", "Lācītis", "Higway to hell" un vēl, un vēl.

"Čardašs" un "Ziemas ceļš" (?) vai labāk teikt raudagabals. Ja tagad es to izdzirdētu, tiešām sāktu raudāt vēl trakāk. Labi, tagad tikai asaras acīs, vēl jau nekas nepludo, bet tāpat.

Ieraudzīju vienu bildi no nometnes, tikai vienu vienīgu bildi, selfiju ar dalībniekiem un jau tas smagums krūtīs, ak.

Man tik ļoti viņu pietrūkst.

Morālā ateja.

Tajā pašā laikā arī es esmu ļoti laimīga, jo tās emocijas, viss, kas piedzīvots...

Aiziet gulēt 7.00, lai celtos 8.00, saplēst bikses, par ko joprojām iekšēji sarkt, mēģināt pierunāt Ričardu kaut ko vēl nospēlēt, runāt kā narkomānam, šūpoties narkomānu šūpuļtīklā (jā, man tik tikko, to atceroties, mazliet sagriezās galva), spēlēt impro, sildīties pie ugunskura, pētīt lidmašīnas, šaudīties ar plastmasas šautenīti, dziedāt, DZIEDĀT, runāties ilgi, ilgi, ēst, aizdot kurpes, spraust matos puķes, ķērkt metāla dziesmas, jūsmot par "Two steps from hell", dzīvot inside jokos vēlreiz un vēlreiz.

Tas bija tik lieliski. Un tik sāpīgi, jo nometne atkal tikai pēc mazliet mazāk nekā pēc gada. Turklāt es jau vēl nevaru zināt, kā viss iegrozīsies. Tas, ka gribu tur būt, ir vairāk nekā skaidrs, bet vai tikšu? Jātiek. Jātiek.

Kaut kur starp morālo ateju un kapitālu laimi.