Sveiki!

Šodien, jā, šodien (nē, vakar, ja pieturamies pie datumiem arī tad, kad diena tik tikko mainījusies) man likās, ka dzīvoju skaisti. Ne klasiski apskaužami, redzami skaisti - tā, ka no malas varētu manīt, ka skaisti dzīvoju. Un tomēr skaisti. Man patika. Laikam jau lietus ir viena iedvesmojoša stihija. Īsts lietus, nevis pāris lietus pilieni asā vējā, sitoties sejā. Un varbūt arī vilcieni. Nevis pārbāztie, bet tā, ka ir kur sēdēt, ko elpot un mazliet miera. Es varētu būt kontroliere tādos vilcienos. Brauc visu mūžu. Pieturas mainās. Un tu brauc. Tam ir savs šarms.

Bet ne tas bija tas, par ko gribēju rakstīt. Arī, bet ne tikai. Vakar, kārtojot bildes datorā, ar Sintiju radās ideja, ka vajag rakstīt kaut ko līdzīgu dienasgrāmatai. Pareizāk sakot, ideja radās viņai, un es to vēlāk apdomāju. Bet fakts paliek fakts. Rakstīts vārds par to, kā man ir gājis. Kā ēdu ķīseli pie klavieru skolotājas, kā pati sev matus nogriezu, kā taisīju fotosesiju skolotājas mētelī un kā aizmigu uz koju virtuves grīdas pie uzpūteņa bļodiņas - kā man ir gājis.

Tomēr šajā idejā joprojām ir vairāk mulsinoši punkti. Pirmkārt, vai maz būtu ieinteresētība šādā ārpuskārtas stāstījumā, neko no jauna neradot? Daudzas lietas ir saistītas ar cilvēkiem , vietām, jau zināmiem stāstiem, tādēļ tas, ko es uzskatītu par kaut vik interesantu, citiem šķistu vien pāršķiršanas vērts. Lai gan kaut kas būtu labāk par neko, jo šobrīd nelieku neko, ja neskaita šos atsevišķos ierakstus. Tomēr tie jau arī būtu atsevišķi ieraksti. Notikumi. Mazas atmiņas. Fragmentāri, ļoti fragmentāri.

Otrkārt, es esmu izdomājusi, ka gribu ko tādu sev pašai, lai vēlāk var saprast, kas tad galu galā šos gadus darīts, bet vai visu likt šeit? Nepastāvīga vieta. Neliela nedrošība. Jau atkal par bezjēdzību. Grūti izlemt. Palīdziet? Lūdzu?

M