22. jūnijs

Pārsteigumi atnāk negaidot.

Man tiešām bija licies, ka te neviens vairs neiegriežas, jo šis blogs, kam vajadzētu kalpot par vietu, kurā es ievietoju stāstus, sen vairs tāds nav, turklāt arī šie ieraksti nav tik bieži, lai lapa kalpotu tikai to atrādīšanai. 

Tomēr jauki. Izrādās, ka ir vērts citreiz slinkuma vārdā nenoslēpt jaunradītu un tukšu ieraksta sadaļu.

 Patiesībā šo ierakstu marinēju jau riktīgi ilgi. Un man pavisam riktīgi patīk vārds riktīgi. Tāds jauki nenopulēts vārds. Īsts. Ne pārāk glancēts, ne pārāk prasts.

Šodien man gribas te rakstīt. Es nerakstu pārāk bieži, laikam jau tā ir, ka tad, kad rakstu, tad arī ir tās reizes, kad gribu rakstīt. Bet šodien es guļu gultā, domāju, ka varētu rakstīt, pajautāju sev, vai varētu pabakstīt iesākto ideju, bet saņemu atbildi, ka diez vai. Tā nu es guļu un rakstu šo ierakstu. 

Starp citu, es bieži domāju par rakstīšanu. Par to, ka gribu rakstīt, gribu visu dienu nostaigāt ar pilnīgi absurdu domu pilnu galvu, jo nevaru saprast kādu varoņa problēmu. Domāt sižetus. Vienu vakaru braukājos ar riteni un tieši to darīju. Domāju sižetus. Tovakar nekas sevišķi prātīgs nesanāca, bet laikam kaut kas sakustējās. Izdomāju rupji tēstu pamatlīniju, kam pieturēties un kas vismaz daļēji apmierinātu manus "bet kāpēc lai kāds lasītu par to" un "bet kādēļ lai tas būtu tēlam nepieciešams". Gribu smuki dzīvus tēlus, kas seko sev, nevis maniem sižetiem. 

Ziniet, ir milzīgs prieks, kad pakustina kādu ideju. Ja ne milzīgs, tad apņēmīgs. Milzīgs ir tad, kad sanāk parakstīt. Man pašlaik nesanāk, bet es cenšos. Uzrakstu divus štruntīgus teikumus, nodzēšu vienu vārdu no iepriekš uzrakstītā un aizeju kārtot kādu plauktu. Tā ir mana šīsvasaras nodarbe - kārtot. Kārtot, revidēt, atrast lietas un nolikt pa vietām. 

Bet par rakstīšanu - cenšos. Vajadzētu mesties tik iekšā, rakstīt garas, štruntīgas nodaļas, lai pēc tam lamātos un rediģētu tos murgus, kas sarakstīti, slīpētu kā akmentiņus, bet es baidos sabrist kājas. It kā nezinātu, ka izžūs. Zinu. Bet tāpat nemetos iekšā. Varbūt tā arī nav slikti reizēm. Kāda jēga mesties iekšā, ja jūti, ka tikai samirksi un izrāpsies ārā. 

Es mazliet pagaidīšu, labi? Un tad rakstīšu. Es solos sev, ka rakstīšu. Tādos vakaros, kad braucu ar riteni un domāju idejas, es jūtu, ka tad, kad kaut ko uzrakstīšu, neapdomīgi metīšu to te iekšā, vienalga, cik drīz vai nedrīz būs kāds turpinājums uzrakstītajam.

 Varētu vēl parunāt par to, cik tad grūti ir salikt neiepazītus tēlus pa plauktiņiem, bet es nejūtu vēlmi žēloties. Citreiz ir tā, ka gribas šķietami bezmērķīgi un tukši pažēloties, kaut gan tik bezmērķīgi nemaz nav - paliek labāk. Šodien es negribu žēloties. Man gribas gulēt un mēģināt noslīpēt kaut ko no tā lielā, raupjā bluķa, kam iekšā ir visi tēli un notikumi. Neiztēsti, sakusuši pikucī. Bet jāatdala un jānopucē, lai var likt saulē apžūt un tad atrādīt, kas sanācis. Atrast trūkstošos gabaliņus, kas nepieciešami, lai mestos iekšā, jo tik tiešām - es gribu.

M